“Tā ir liela laime, ja dzīvē par absolventu tiec uzrunāts vairākas reizes,” mūžizglītības grupas lopkopības tehniķu izlaidumā teica Smiltenes tehnikuma direktors Andris Miezītis. “Izglītība ir pati lielākā vērtība un gudrības nekad nevar būt par daudz. Kaut arī Latvijas fermās pakāpeniski ienāk roboti, tomēr tur, kur darbs ar dzīvību, vienmēr būs svarīga zinoša un sirdsgudra profesionāļa klātbūtne.” Līdzīgi domā arī paši absolventi.

“Patiess prieks par to, ka visi jaunie speciālisti profesionālās kvalifikācijas eksāmenu nokārtoja uz 9 ballēm. Un tāpat milzīgs gandarījums – redzēt, ka viņi zina, ko vēlas sasniegt, un diplomus noteikti liks lietā. Gan tie, kuri tehnikumā iegūtās zināšanas izmantos savās saimniecībās, gan tie, kuri strādās piena pārraudzībā, kas arī Latvijā joprojām ir ļoti vajadzīga,” atzīst lopkopības tehniķu profesionālās kvalifikācijas eksāmenu komisijas vadītāja, Lauksaimniecības datu centra Ziemeļvidzemes reģiona vecākā referente Vija Paegle.

               Lielākie ieguvumi – zināšanas, diploms, iespēja startēt ES projektos

Anitai Āboliņai pirms iestāšanās Smiltenes tehnikumā jau bija augstākā izglītība politoloģijā un mācības viņa apvienoja ar sabiedrisko attiecību speciālistes darbu Vidzemes plānošanas reģionā. “Saimniecībā sākām audzēt gaļas liellopus. Vienā brīdī bija sajūta – lai zinātu, ko ar viņiem darīt, vajadzīgas specifiskākas zināšanas. Nepietiek ar to, ko var pajautāt kaimiņiem, kuri arī ne vienmēr dara pareizi.

Lauksaimniecības izglītību apstiprinošs dokuments nepieciešams arī lai, paplašinot saimniecību, piesaistītu Eiropas Savienības projektu naudu. Līdz ar to rezultātā bija dubults ieguvums - gan zināšanas, kuras izmantot saimniecības attīstībā, gan izglītību apstiprinošs dokuments, kas ļaus startēt Eiropas Savienības projektos. Turklāt – maciņam ļoti draudzīga bija arī mācību maksa – tikai 10% no kopējām izmaksām.

Visas līdz šim iegūtās izglītības viena otru savstarpēji papildina un noder. Arī tagad mums Vidzemes plānošanas reģionā ir viens lauksaimniecības projekts un es esmu darba grupā. Tāpat esmu aicināta vienā konsultatīvajā padomē darboties kā jaunā lauksaimniece, lai dokumentētu lauku vidi, to, kā tajā jūtos, kas jāuzlabo utt.”

Anita kopā ar ģimeni uz dzīvi laukos pārcēlās no Valmieras. “Tētis saimniecībā palika viens pats, nācās izlemt – atdot zemi apsaimniekot kādam citam vai strādāt pašiem. Vecāki agrāk nodarbojās ar piena lopkopību. Būtu muļķīgi ar vieglu roku atteikties no pamatkapitāla un zemi atdot citam. Šajā saimniecībā esmu izaugusi. Mamma bija veterinārfeldšere, beigusi Smiltenes tehnikumu. Mūsu mājas pagalmā atradās teļu kūts…

Šobrīd vīrs strādā uz pilnu slodzi saimniecībā. Kamēr tā vēl attīstās, ļoti svarīgi ir arī regulāri ienākumi. Tāpēc pati iet projām no algota darba neplānoju.”

Anita pieder cilvēkiem, kas uzskata, ka jāmācās visu mūžu. Izlaiduma dienā viņa jau bija pieteikusies nākamajiem kursiem – par bioloģisko daudzveidību pļavās.

No tehnikumā pavadītā laika Anitai visvairāk atmiņā paliks jaukie kursabiedri. “Satiekoties vienmēr dalījāmies pieredzē. Tāpat ļoti vērtīgas ir arī iegūtās zināšanas. Ja augstskolā tās bija vairāk akadēmiskas, tad šeit skolotājiem varējām jautāt, lūgt praktiskus padomus par visām interesējošajām jomām. Tas ļoti daudz palīdzēja.

Mācību laikā esmu ieguvusi daudz domubiedru. Ļoti patika arī praktiskās nodarbības dažādās zemnieku saimniecībās. Bijām vairākās paraugsaimniecībās. Citu pieredze palīdz izvirzīt jaunus mērķus, uz kuriem tiekties.

Pēc pamatskolas ne vienmēr vari pateikt, ko vēlies no dzīves, kas tevi patiešām interesēs. Ja varētu visu sākt no jauna ar tagadējo domāšanu, tad, iespējams, pēc pamatskolas būtu mācījusies veterinārmedicīnu. Taču tajā pašā laikā esmu laimīga arī par līdz šim sasniegto. Man ļoti patīk darbs komunikāciju jomā. Šo pieredzi varu izmantot arī, prezentējot savu saimniecību. Mūžizglītības lielākais pluss ir tas, ka iespējams apgūt daudz dažādas prasmes.”

         No rīdzinieka par Latgales lauksaimnieku

Raitis Vītols uz mācībām Smiltenē mēroja vistālāko ceļu – no Krāslavas novada. “Kāpēc izvēlējos tieši Smiltenes tehnikumu? Kopā ar sievu meklējām iespējas iegūt lauksaimniecības izglītību, lai varētu rakstīt Eiropas Savienības projektus. Tuvumā tik īsā laikā nebija iespēja iegūt diplomu. Tāpēc braucu uz Smilteni. Ar iegūto izglītību esmu ļoti apmierināts. Arī skolotāji bija ļoti pretimnākoši.

Lauksaimniecībai kopā ar sievu pievērsāmies, kad nomira viņas vectēvs, kuram piederēja zemnieku saimniecība. Līdz tam strādāju loģistikas jomā, sieva – Centrālajā un finanšu līgumu aģentūrā. Tā kā neviena cita, kurš gribētu pārņemt saimniekošanu, nebija, tad nolēmām – pienācis īstais brīdis, lai mēģinātu! Vectēvam bija trīs slaucamas govis un viens gaļas liellops. Atstājām tikai gaļas liellopu. Tagad mums ir trīs gaļas liellopi un 220 aitu mātes. Jēru skaits mainās. Katru gadu paplašināmies. Nedaudz audzējam arī graudus. Viss mans darbs ir saimniecība. Sieva strādā algotu darbu Daugavpils universitātē.

Mans lielākais ieguvums no mācībām tehnikumā – diploms un zināšanas. Ļoti vērtīgas bija arī sarunas ar kursabiedriem, kuri dalījās pieredzē, stāstīja par darbu savās saimniecībās. Patika tas, ka arī ar pasniedzējiem varējām izrunāties par ļoti dažādiem tematiem. Ar kursabiedriem bijām kā viena ģimene. No skolas laika saglabājušās tikai vislabākās atmiņas. Mūžizglītību uzskatu par ļoti labu iespēju kā īsā laikā papildināt zināšanas, apgūt kaut ko jaunu, kas noderēs turpmākajā izaugsmē.”

  Mācību mērķis – strādāt piena pārraudzībā

“Mana izvēle par labu mācībām Smiltenes tehnikumā bija vēlēšanās pārņemt no mammas darbu piena pārraudzības jomā,” stāsta mūžizglītības lopkopības tehniķu kursa absolvente Sanda Pogule. “Pirms tam Priekuļu tehnikumā apguvu kursu par bioloģiskās lauksaimniecības saimniekošanas pamatprincipiem. Divus gadus esmu mācījusies arī biškopību, jo mums mājās ir 30 bišu saimes. Kad pārcēlos uz dzīvi laukos, piemācījos klāt grāmatvedību, jo saimniecībā vajadzēja kādu, kurš rūpējas par grāmatvedību. Taču, lai strādātu piena pārraudzībā, bija vajadzīgs arī izglītību apstiprinošs dokuments lopkopībā. Tā atnācu uz Smiltenes tehnikumu. Patika labi organizētais mācību process. Ieguvu daudzpusīgas zināšanas, t.sk. praktisko pieredzi dažādās zemnieku saimniecībās. Tāpat ļoti vērtīgas bija tās mācību stundas, kurās skolotāji atbildēja uz mūs interesējošiem jautājumiem. Mācības apvienoju ar darbu saimniecībā un audzinātājas darbu. Uzskatu – mēs visi, pabeidzot šo kursu, esam lieli ieguvēji.”

      Diplomēta juriste ar sirds aicinājumu – bioloģiskā saimniekošana

Arī juristi Zintu Pavāri no Līgatnes uz Smiltenes tehnikumu atveda vajadzība pēc lauksaimniecības izglītības. “Visu savu apzinīgo mūžu esmu nostrādājusi par juristi. Arī augstākā izglītība man ir juridiskā. 17 gadi pagāja darbā Latvijas Republikas Prokuratūrā. Pēdējos četrpadsmit gadus biju zvērinātā advokāte. Tad vienā brīdī apnika risināt svešu cilvēku problēmas un pārnācu uz dzīvi laukos, Līgatnē. Parādījās aizvien lielāka interese par bioloģisko saimniekošanu. Sāku audzēt dārzeņus, trušus un vistas. Esmu iesaistījusies kooperatīvā “Zaļais grozs”, mūsu saimniecībā audzētos dārzeņus katru otrdienu vedam uz tirdzniecības vietām Rīgā, uz “Rimi” “Klēti”.

Vienā kontroles reizē kāds no Sertifikācijas centra ekspertiem man teica, ka es būtu ļoti laba eksperte. Padomāju un secināju - labs darbiņš vecumdienām. Esmu pabeigusi vairākus kursus Lauksaimniecības universitātē – gan par dārzeņu pārstrādi, gan par augkopību, lopkopību, higiēnu, taču lai strādātu par eksperti, vajadzēja izglītību apstiprinošu dokumentu lauksaimniecībā lopkopībā vai veterinārmedicīnā. Tā arī atnācu uz Smiltenes tehnikumu.

Esmu laukos dzimusi, augusi un skolā gājusi. Tāpēc Rīgas man nepietrūkst nemaz. Mamma bija veterinārārste, Smiltenes tehnikumā ieguvusi veterinārā feldšera diplomu. Tā ka mācību laiks bija arī atgriešanās viņas jaunības takās. Visiem jauniešiem, kurus interesē lauksaimniecība un veterinārmedicīna, iesaku nākt uz Smiltenes tehnikumu, jo šeit var iegūt dzīvē patiesi noderīgas zināšanas.

Tagad tikai jānokārto eksāmens Sertifikācijas centrā un varēšu būt eksperte!”

 Putnkopība – nozare ar lielām izaugsmes iespējām

Ievu Blauu, kura mūžizglītības mācību kursu apvienoja ar darbu Siguldas pagasta bibliotēkā, uz Smiltenes tehnikumu atveda vēlme savā saimniecībā attīstīt putnkopību. “Audzēju pīles, vistas un zosis. Uzskatu, ka putnkopība valstiskā līmenī ir ļoti maz attīstīta, tāpēc šajā nozarē ir lielas izaugsmes iespējas. Tagad esmu ieguvusi arī vajadzīgās zināšanas. Varēšu rakstīt projektus. Paldies skolotājiem par atsaucību un brīnišķīgo attieksmi!”

 Visticamāk, jau ka kādreiz būšu pilna laika saimniece!

Jogitai Lucānei ir augstākā pedagoģiskā izglītība, bet lai strādātu no tēva mantotajā saimniecībā un rakstītu projektus, bija vajadzīga arī lauksaimniecības izglītība. Saimniekošanu ģimenes saimniecībā un mācības viņa apvienoja ar darbu Palsmanes pirmsskolas izglītības iestādē. “Ļoti daudz zināju arī no personiskās pieredzes, jo lauku dzīve man ir pazīstama jau no mazotnes. Bet tehnikumā ieguvu teorētiskās zināšanas. Un vēl ļoti svarīgs ir arī izglītību apstiprinošs dokuments. Visticamāk jau, ka laika gaitā būšu pilna laika saimniece, jo saimniecība paplašinās. Mums ir 68 piena govis un 10 gaļas liellopi. Lai prasmīgi saimniekotu, tehnikumā gūtās zināšanas ļoti noderēs.” Uz galeriju...

Teksts: Baiba Vahere

Foto: Guntis Viļums, no tehnikuma audzēkņu personiskā arhīva