Uz brīdi apstāties, lai ieklausītos, kā runā klusums un sirds. Ieskatīties otram acīs un ļaut viņam būt pašam. Retāk teikt saviem mīļajiem: “Pagaidi!” Prast priecāties par vienkāršām lietām un nepaiet otram garām tad, kad vari uzklausīt un palīdzēt. Tumsā atrast savu īsto ceļu. Neļaujoties citu iebrauktajam, kas tik labi redzams dienā un bieži pieviļ. Pāri visam atcerēties - Latvija – tās ir mājas, kuru veidošanā piedalās ikviens no mums.
Ar šādām noskaņām Smiltenes tehnikumā sagaidījām Latvijas dzimšanas dienu.
Priecājamies par ikvienu, kurš ar savām radošajām idejām, skaisto balsi, instrumentālo meistarību, raito dejas soli, režisora un aktiera talantu, labajām domām un darbu palīdzēja tapt svētku uzvedumam “Kas mēs esam...”! Kopā apliecinot, ka skaistākās dāvanas, ko varam dot savai Latvijai, ir mīlestība, godprātība un vienotība.
Skolas korim, vokālajam ansamblim, amatierteātrim “Dramis” un deju kolektīvam “Amatnieki” šogad piepulcējušies daudzi jauni dalībnieki, kuri visi kopā uzstājās pirmoreiz. Nesamāksloti skaisti un vitāli. Katrs priekšnesums bija dāvana no sirds.
 |
 |
Otro koncertsezonu tehnikumā uzsāka estrādes grupa “M.A.T.R.I.K.” Jaunieši dziedāja par mīlestību, par mūsu Latviju – pasaulē vismīļāko un skaistāko. Par mājām, cerībām un prieku. Imanta Ziedoņa vārdiem rosinot katru radīt savu mazo pasauli, jo “lielā cilvēkam ir par lielu.” “Veidojiet to no zemeņu stādiem, tērauda dzirkstelēm vai dzejoļu rindām. Kaut – no māliem. Tai nav jābūt lielai, bet bagātai. Zināms, taču, ka lielā sastāv no mazajām.”
Svētku uzveduma laikā izskanēja jautājumi, kas ikvienu klātesošo rosināja uz brīdi apstāties un padomāt: kā būtu, ja cilvēki biežāk ieskatītos viens otram acīs un spētu izrunāt to, kas sāp, nebaidoties, ko par mani padomās? Ja kaimiņi cits citam pasmaidītu un pajautātu: “Kā jūs dzīvojat?” Iespējams, tad katram grūtā brīdī atrastos kaut viens cilvēks, kuram nebūtu jākautrējas atzīt: “Es šodien neesmu ēdis!” Imanta Ziedoņa vārdi: “Klausies, kā pasaulē klusi, cilvēks pēc cilvēka sauc,” šodien ir tikpat aktuāli kā tad, kad dzejnieks tos rakstīja.
 |
 |
“Mēs, skrienam, aram un bērnus baram, un viens otram aizskrienam garām. Kādā brīdī atskāršot – par velti arts, nevajadzēja bārt... Tā vietā – labāk apstāties, uzklausīt un samīļot,” saka pasākuma režisore, tehnikuma kultūras darba organizatore Anita Bērziņa.
Skolas direktors Andris Miezītis reizē ar atskatu laikā, kad veidojās un tika proklamēta Latvijas valsts, apstiprināta mūsu valsts himna un sarkanbaltsarkanais karogs, dalījās kādā īpašā stāstā, kuru klausoties, daudzu acīs iezaigojās aizkustinājuma asaras. “1977. gadā manās tēva mājās Raunā ietriecās smagā automašīna, apgāžot verandu. Zem tās sliekšņa atradām rūpīgi noslēptu šo sarkanbaltsarkano karogu. Ko mēs varam teikt par patriotismu? Katrs cenšas nosargāt to, kas viņam vissdārgākais. Cits slēpj rotas, cits – karogu.
Jūs, jaunieši, esat piedzimuši laikā, kad valstij nozīmīgākajās dienās pie mājām var plīvot sarkanbaltsarkanais karogs. Vairākums skolotāju izauga “zem sveša karoga”. Trausla un viegli ievainojama bija mūsu valsts 1918. gada 18. novembrī.
 |
 |
Baumaņu Kārļa I Vispārējo latviešu dziedāšanas svētkiem rakstītā dziesmu “Dievs, svētī Latviju!” pirmo reizi atskaņoja 1873. gadā, taču par valsts himnu to atzina tikai 1920. gadā. Sarkanbaltsarkainais karogs “Atskaņu hronikā” minēts jau 13. gadsimtā, taču Latvijas valsts augstākais likums – Satversme to oficiāli apstiprināja vien 1922. gadā. Nedz neatkarības, nedz karoga un himnas oficiāla atzīšana latviešiem nenāca viegli. Tāpēc turēsim godā mūsu valsts himnu un karogu! Pasaulē nav otra šāda karoga! Katram latvietim jābūt gudrākam, stiprākam un atjautīgākam par vismaz desmit cittautiešiem. Tad mūsu mazā Latvija izdzīvos un pastāvēs.”
Foto: Guntis Viļums
Teksts: Baiba Vahere
